Mūžīgā riņķa deja Latvijas politikā


Aigara Dāboliņa saruna ar Arti Pabriku, Saeimas deputātu bijušo LR Ārlietu ministru, nevalstiskās organizācijas Cita politika organizatoru.

Latvijas politikā kopš Tautas frontes laikiem ir palicis kaut kas nenokārtots — kaut kas tajā no sākta gala ir bijis nepatiess, un TAS velkas mums līdzi visu šo laiku: Atmoda gan izdevās, bet pie varas atgriezās būtībā tie paši, kas bija vareni arī kādreiz: okupācijas režīma nomenklatūra. Dziesmotās revolūcijas gaitā daudzi no viņiem ar nacionālām zīmotnēm pie krūtīm iespraucās demonstrantu ierindās. Bija dīvaini uz to raudzīties… Viņus taču vajadzēja trenkt projām, bet tomēr nepatrencām. Atstājām un teicām: „Lai taču nāk, lai dzied kopā ar mums!” Sirdsapziņa gan ierunājās: – tas ir bīstami, viņu nodomi nevar būt tīri, jo viņi taču pavisam nesen lielā pārliecībā dziedāja citu dziesmu. Taču cilvēki nav jāmāca apklusināt sirdsapziņu… Un vai tad viņi arī nevarētu mainīties? Un mainījās: noņēma sarkanbaltsarkanās zīmotnītes un pārģērbās stilīgos uzvalkos. Drīz vien viņi pacēlās spārnos – kā ar privāto lidmašīnu ieskrējienā pa varas skrejceļu, atstājot kaut kur tālu, tālu zem sevis uztrauktās masas. „Ak, šie šakāļi…, ko viņi tur gaudo?” tā dzird viņus tagad sakām. „Sliktas kārtis iekritušas, tagad gribas tās pārdalīt un dabūt to, ko paši negribēja ņemt savā laikā? Varu atpakaļ gribat? Ha, ha, ha!”. „Mēs bijām vareni un būsim vareni” — šie slavenā kino oligarha Cepļa kunga vārdi ir kļuvuši liktenīgi Latvijas brīvības vēsturei. Ceplis ir kļuvis par mūsdienu Latvijas politikas sindromu: mainās tikai kulītes, bet vēži, resp. Cepļi, tie paši. Cepļa kunga vai viņam radniecīgo nenorietošā varenība ir „mūžīgā riņķa deja” Latvijas politikā. Vai no tās vispār var izrauties? Par to šī saruna ar Arti Pabriku.

Dāboliņš: Arti, tu esi vēsturnieks un labi zini 1917. gada Krievijas situāciju, kad vara mētājas apkārt un nebija neviena, kas to ņem… Bet kāds cilvēks izsaucās: ir tāda partija! Tas īstenībā bija vienas avantūristu bandas, nevis partijas vadonis (Ļeņins). Viņš arī ņēma un vinnēja! Vai Latvijā šobrīd nav līdzīga situācija?

Pabriks: Es kā vēsturnieks gribētu skatīties no cita skata punkta. Latvijas situācija ir salīdzināma nevis ar 1917. gadu, bet ar pāris gadsimtiem pirms Kristus dzimšanas. Antīkās pasaules domātāji – gan Platons, gan Aristotelis savā ziņā arī bija politiskās zinātnes pīlāri, un daudzi politiskā procesa analītiķi šodien varētu pamācīties no viņiem. Viņu galvenā atziņa ir: ka vara pēc kāda noteikta laika vairāk vai mazāk korumpējas. Kā mēs to saprotam? Aptuveni tā – „viņi kaut kad sāka ņemt naudu…” Bet kā mūsu bijusī prezidente teica, ka korumpēties politiķiem nozīmē ieslīgst paštīksmē, pārstāt domāt par sabiedrības interesēm un īstenot tikai savējās. Tā zūd pats svarīgākais, kas politikā vispār ir: sabiedrības uzticība. Ir dažādas metodes, kā to atgūt. Seno grieķu domātāji uzskatīja, ka varas nesēju aprindām laiku pa laikam ir jānomainās. Bija izdalīti dažādi politiskās varas tipi: oligarhija, kad valdīja elites pārstāvji, otrā bija tautas vara jeb demokrātija, bet trešā – autokrātija, ko vadīja tirāns. Šo modeļu starpā ir jāpastāv rotācijas principam, tā to uzsvēra Senās Grieķijas domātāji. Mūsdienīgā izpratnē tas nozīmē, ka laiku pa laikam sabiedrībai šie politiskie atbildīgie spēki ir jāmaina, un demokrātija to arī piedāvā.

Dāboliņš: Varbūt, ka tagad pēc oligarhu varas Latvijā ir pienācis tirāna laiks?

Pabriks: Nu nedrīkst jau tiešā nozīmē pārnest šo modeli uz mūsdienām! Mūsu valstī politikas lielu daļu nosaka daži cilvēki, ko savā ziņā var tiešām nosaukt par oligarhiju. Un mēs gribam šo varu tik tiešām atdot tautai, proti, beidzot panākt, ka valda demokrātija.

Dāboliņš: Tu gribi teikt: oligarhu laiks ir pagājis?

Pabriks: Jā, bet kāpēc tas ir pagājis? Ja mēs ņemam uzticības reitingus valsts politikai, tad mūsu valstī tie ir viszemākajā līmenī Eiropā: aptuveni 10% – 13%. Demokrātija nevar pastāvēt, ja uzticība politiskajai varai ir zema. Tādā situācijā ir gluži vai pašsaprotami, ka nāks jauni politiski spēki ar labāku vai sliktāku piedāvājumu. Arī pati politiskā kultūra mūsu valstī pamazām tomēr mainās uz pozitīvo pusi par spīti visam mūsu pesimismam. Protams, daudzas lietas ir tālu no ideāla, bet 90. gadu politiskā kultūra no mums lēnām atvadās. To zēnu, kas bija partijas un komjaunatnes aktīvisti un kas vēlāk integrējās Tautas Frontē un pēc tam — politiskajās partijās, laiks beidzot ir aizgājis. Tuvākajos gados Latvijas politiskajā dzīvē ienāks cita paaudze, kas padomju iekārtu nepazīst, un viņiem jau ir citi atskaites punkti. Šie cilvēki vienkārši nav spējīgi pieņemt tādu politiku, kāda tika veidota pārējas periodā 90. gados. Līdz ar to ir divas iespējas: vai nu paaudzes mainās, vai šī valsts pagrimst.

Dāboliņš: Politiskās darbības lauciņš Latvijā – visa spektra partiju nišas ir pieķēzītas. Tas nozīmē, ja, piemēram, es arī gribētu apvienot cilvēkus ar kopīgiem ideāliem un interesēm, lai veidotu politisku partiju, tad tas šobrīd ir pilnīgi bezcerīgs pasākums. Piemēram, pēc LPP darbības, mācītājiem politikā vairs nav ko meklēt…

Pabriks: Tam es patiesībā daļēji piekrītu, bet tā atkal ir cita diskusija.

Dāboliņš: Labi, iedomāsimies: tagad uz politiskās skatuves uznāk jaunie. Pie kā viņi lai iet vai ko viņi var veidot?

Pabriks: Ja jaunie paliks šajā valstī, viņiem nāksies kaut kādā veidā mainīt esošo politisko kultūru, tas ir neizbēgami. Jauns politiskais spēks nenozīmē vecuma cenzu, bet, vienkārši sakot, eiropeisku domāšanu un vērtību sistēmu. Daudzi viesi no Eiropas attīstītājam valstīm ir teikuši: klausieties, jūs esat nabadzīga valsts, bet jums ir pilnas ielas ar dārgiem automobiļiem? Par ko tas liecina? Vispirms jau par greizu vērtību skalu un par īstermiņa domāšanu gan individuālajā, gan sabiedriskajā plānošanā, gan ekonomikā.

Dāboliņš: Jā, tieši saruna par vērtībām ir būtiska. Vērtības nevar tā vienkārši paņemt un implantēt cilvēkiem. Tajās cilvēkiem ir jāieaug. Un cilvēki ieaug tieši tajā tradīcijā, kāda attiecīgajā sabiedrībā pastāv. Kādas vērtības, tavuprāt, Latvijā tiek sniegtas politiskajā vidē? Manuprāt, Latvijas politikā vispār nav labējo vai kreiso, ir tikai maskas, aiz kurām līdz šim bija slēpušās oligarhiju kliķes ar mērķi demokrātiskā ceļā sagrābt varu. Daudzi, pārāk daudzi līdz šim ļoti pragmatiskos nolūkos ir maskējušies aiz nacionāli labējo spēku izkārtnes – nevis aiz pārliecības konservatīvas partijas pārstāvji ir nostājušies tipiskās liberāļu pozīcijās.

Pabriks: Es domāju, ka tu pareizi pateici. Pārejas perioda politiskais stils, kas vēl aizvien valda mūsu politiskajās aprindās, sevī ietver pseido labēju politiku un arī pseido nacionālu politiku.

Šī pseido labējā izpratne ir bijusi tāda: ļausim vaļu brīvajam tirgum, tas pats visu nokārtos. Tomēr nevis tirgus, bet daži cilvēki ir tie, kas pie mums visu nokārto savās interesēs. Nevienā Eiropas valstī tāds brīvā tirgus modelis vairs neeksistē. Un tā jaunā paaudze, kas ir strādājusi vai studējusi kaut kur citur, redz un saprot, ka ekonomiski labēja politika jau nesastāv no libertīnisma, bet gan no sociāli atbildīgas politikas. Ja mēs runājam par pseido nacionālismu, tad arī ir skaidrs, ka politiķi nožēlojamo 10% -13% uzticības ir mēģinājuši piesegt ar nacionālu retoriku. Tas ir vienīgais veids, kas uz īsu brīdi pēc Padomju Savienības sabrukuma spēj radīt īslaicīgu uzticību vai tās ilūziju. To varētu salīdzināt ar cilvēku, kas ir cietis neveiksmi mīlas frontē, vai kaut kur citur un lieto antidepresantus. Viņš tos lieto un staigā apkārt smaidīgs, it kā viss būtu kārtībā. Kamēr patiesība ir pavisam cita. Tādai politikai nav vietas normālā un attīstītā valstī. Es nedomāju, ka nebūtu vajadzīga nacionāla politika: valodas aizsardzība, rūpes par nācijas saliedētību un tās vitālajām interesēm, protams, tas viss ir nepieciešams, bet pēc būtības.

Dāboliņš: Skaisti un pareizi vārdi, bet kā reāli panākt šīs pārmaiņas? Patiesībā ir tā, ka tie, pret kuriem tu vērsies kā pret savu laiku izdzīvojošiem, joprojām stingri stāv varas pozīcijā. Viņu rīcībā ir paņēmieni kā apklusināt jebkuru iniciatīvu. „Jauna iniciatīva, jauna paaudze?” – tā viņi saka. „Kur jūs liksities bez mums, panāciet tik šurp!” Un pēc brīža jaunie, dusmīgie jau ir iejūgti un kalpo vecās sistēmas kalpībā par labu algu siltā vietiņā, jo iztikas līdzekļi un minimāla labklājība ir sviras, ar ko varas un naudas turētāji jaunos manipulē visvairāk, un visa tā maskarāde turpinās…

Pabriks: Agri vai vēlu nāks šī te jaunā paaudze. Konkrētajā gadījumā, ko pārstāvu es [kā nevalstiskās organizācijas Cita politika organizators], ir radīta jauna politisko spēku konsolidācijas forma. Protams, ka vērtības nevar iedzīt ar varu cilvēku galvās, bet sabiedrība mainās un līdz ar to — arī tās attieksme pret politiķiem.

Dāboliņš: Ir svarīgi, ka ar šo jauno paaudzi nāktu svaiga domāšana, ka politiķi sevi saista ar kādām idejām, ar vērtībām un līdzekļiem, kā sasniegt savus mērķus. Tad ir izredzes reāli apvienot jaunus cilvēkus politiskai darbībai. Kāda politika, tavuprāt, latviešiem ir tuva, kādas ir viņu politiskās simpātijas?

Pabriks: Pēdējos 15 gadus latvieši ir balsojuši lielā pārsvarā par labējām partijām, bet tas nenozīmē, ka nācijā ir lielākoties labējas ideoloģijas vai libertīniskas ekonomikas piekritēji. Atcerēsimies kaut vai mūsu vēsturi: 1905. gadu vai arī 20. gadsimta 20. gadus. Latviešu sabiedrībā tāpat kā lielā daļā skandināvu sabiedrībā ir bijusi izplatīta doma par sociālo vienlīdzību – tātad savā ziņā par egalitārismu. Tas Latvijā ienāca ar piētismu. Romānā “Mērnieku laiki” mēs to labi redzam. Mums nav automātiski jābaidās no visa tā, kas piedāvā sociālus risinājumus. Es šeit neiestājos par komunismu vai pat par sociālismu. Bet tam, ka Latvijā ir 8000 bagātu cilvēku, ir jānāk pa labu arī simtiem tūkstošiem pārējiem.

Dāboliņš: Atkal — skaisti un pareizi vārdi. Bet šo vērtību un ideju atkal atpazīšanā būs jāsaskaras ar lielām grūtībām. Kāds valodnieks no Vācijas, kas strādā par vieslektoru Latvijas Universitātē, bija ļoti pārsteigts, cik studenti ir mazizglītoti savas zemes vēsturē un kultūrā. Lekcijās viņam bija jāpiemin hernhūtiešu kustība Latvijā. Neviens nevienā no studiju grupām nav zinājis, kas tas vispār tāds ir! Vai tas nenozīmē, ka cerība par egalitārisma ideālu un sociālās atbildības valsti Latvijā tomēr ir utopiska?

Pabriks: Tas nozīmē tikai to, ka politika Latvijā mainīsies.

Dāboliņš: Bet kā? Tie jaunieši, redzi, vienkārši nezina, ka Latvijā ir bijusi arī stipra sociāldemokrātiskās domāšanas tradīcija vai cita politiskās kopdzīves izpratne. Viņu acu priekšā ir tikai esošā –pseido politika — būtībā politiskā “miskaste”. Protams, ka tā viņiem riebj un savā neziņā viņa atraida jebkuru politiku vispār. Vai nebūtu vajadzīga vispirms apgaismība, kas iepazīstinātu šos latvju studentus ar vēsturi un ideju spektru tajā?

Pabriks: Jā, bet mūsu resursi ir ļoti mazi. Politiskā kultūra veidojas no tradīcijām, kuras ir atkal jāatrod. Protams, mums ir jāmainās līdzi laikam un jāskatās, kas ir šobrīd aktuāls Eiropā, jo mēs jau beigu galā esam Eiropas kultūra: ar savām kristietības tradīcijām, ar savu reģionālo īpatnību. Es jau nedomāju, ka mēs varam tā inženierēt jeb radīt politisko kultūru pāris gadu laikā kailā vietā. Tas nav iespējams. Mēs varam apzināties, kāds mērķis ir jāsasniedz, un varam to izdarīt nākamajos 10 – 20 gados. Ja pilsoņiem nav uzticības politikai, var pieņemt jebkuru likumu virkni, bet tie nedarbosies, tāpēc nav izredžu realizēties nevienam sociālam vai ekonomiskam projektam.

Dāboliņš: Protams, protams. Bet es šobrīd esmu neziņā par to ceļu, kādā būtu iespējama uzticības atjaunotne. Visi tilti ir uzspridzināti. Ja parādās jaunas idejas kā lauzt veco un ačgārno kārtību, tām agri vai vēlu ir nepieciešams akcepts no varas gala puses. Tā izveidojas kaut kāds apburtais loks, un nekā nevar mainīt…

Pabriks: Protams, ka tie, kuriem ir vara un kuri 90. gados ir veidojuši politiku, paši malā nenoies. Viņi aiziet tikai tad, kad viņiem apnīk būt politikā, vai arī tad, kad viņus pastumj malā. Pašreizējais politiskais process attīstās pareizā virzienā. Mēs konstatējam, ka pēdējos 15 gados ir trūcis atbildības cilvēku priekšā. Pēdējā laikā par to aizvien vairāk runā. Vajadzētu radīt tādu mehānismu, ka politiķi ir spiesti rēķināties ar sabiedrību, baidīties, ka tauta viņu mandātu var atsaukt. Otrs, kas mums būtu jāpanāk jau līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir – partiju finansēšana no valsts budžeta. Ne jau pilnībā, bet tādā mērā, lai būtu iespējams sākt politisko darbību. Tas politiskos spēkus padarītu mazāk atkarīgus no viņu sponsoriem. Mēs esam pašreiz vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurai šāda principa nav. Tas būtu tuvākajā laikā jāatrisina. Es nevaru un negribu aicināt sabiedrību uz pašlikvidēšanos. Tā nu tas ir lemts, ka mēs dzīvojam Ziemeļeiropā. Mani kā sabiedriski aktīvu cilvēku nomāc tā doma, ka mēs šajā reģionā esam pēdējie. Kāpēc mums ir jābūt pēdējiem? Mēs neesam kļūdījušies lielajos jautājumos par Latvijas politisko likteni, bet virknē mazāku jautājumu gan. Ja mēs salīdzinām pārejas periodu Latvijā un Igaunijā, tad ir jāatzīst, ka pie viņiem neizveidojās situācija, lai prese rakstītu par atsevišķu oligarhu ietekmi uz politiskām aprindām. Ir rūpīgi jāanalizē, kāpēc mēs no 80. gados vadošās pozīcijas Baltijā kļuvām par pēdējo.

Dāboliņš: Vai Tu vari uzskicēt, kādu optimālu Latvijas politiskās attīstības modeli — vienu īstermiņa, nu, teiksim, trīs mēnešos, bet otru — trīs gados?

Pabriks: Es domāju, ka jaunās valdības izveidošana, kas notiks pēc Ziemassvētkiem, būs tikai kosmētisks remonts, lai pārvarētu šo uzticības krīzi. Tāpēc trīs mēnešos prezidentam būs jāizšķiras, vai viņš ir gatavs atlaist šo Saeimu vai nav. Šīs Saeimas resursi no reformu un valdību veidošanas viedokļa ir izsmelti. Tas ir fakts, lai cik nepatīkami arī būtu to atzīt, jo es pats esmu Saeimas loceklis. Tātad šajā īstermiņa tās varētu vienas ārpuskārtas parlamenta vēlēšanas, kas šo valsti nesagraus. Bet ilgtermiņā mums savukārt ir jāpanāk, ka mēs visus politiskos jautājumus nerisinātu ar parlamentu atlaišanu. Varbūt ir nepieciešamas reformas Saeimas vēlēšanu sistēmā. Es domāju par vēlēšanu kārtību, vēlēšanu apgabaliem un par tādas vēlēšanu kārtības izveidi, kas ļautu definēt ievēlēto politiķu atbildību. Arī diskusija par prezidenta lomu ir pieļaujama, bet tā sabiedrībai prasīs laiku. Ja ārkārtas vēlēšanas nenotiks, tad neuzticības krīze mūsu sabiedrībā ievilksies.

Dāboliņš: Parunāsim nedaudz privātāk. Tu ilgu laiku biji tādas ietekmīgas varas mašīnas iekšienē — Tautas partijā. Turklāt tās resnajā galā. Tad tu demisionēji, taču teici, ka Tautas partijā paliksi, tad drīz pēc tam pēkšņi izstājies no tās. Kādas bija tavas izjūtas un vēlmes, kad biji tajā iesaistīts un kādi ir tavi spriedumi, varbūt emocijas par Tautas partijas stāvokli patlaban?

Pabriks: 1998. gadā es biju viens no Tautas partijas manifesta parakstītājiem. Kā vienkāršs vēlētājs un kā pilsonis es piedalījos Tautas partijas dibināšanā. Jau kopš studiju laika es esmu bijis politiski aktīvs. Tajā laikā, manuprāt, tā bija labākā izvēle, kas politiskajā vidē Latvijā tika piedāvāta: tur bija ļoti moderni un eiropeiski programatiskie mērķi un uzstādījumi, vitalitāte, turklāt arī ļoti harizmātisks līderis. Tas bija toreiz, bet šobrīd, lai to raksturotu, ir jāatgriežas pie Platona un Aristoteļa. Laika gaitā šis politiskais spēks no progresīva spēka ir kļuvis par labākajā gadījumā par stagnatīvu. Es domāju, ka iemesls tam ir šī ieslīgšana pašapmierinātībā un nespēja piemēroties jaunajām prasībām. Līdz ar to mūsu ceļi šķīrās. Jo es neredzu perspektīvas tālākā sadarbībā. Man kā cilvēkam, kas izglītojies Rietumos un kas bija pirmais politiskās zinātnes doktors visās Baltijas valstīs, šķiet, ka ne tikai manas ģimenes dēļ, bet arī manas izglītības dēļ ir ielikts nedaudz vairāk šīs te eiropeiskās domāšanas nekā citiem Latvijas politiķiem. Tas nenozīmē, ka es kā tāds būtu labāks, bet tāpēc, ka man bija iespēja šos 6 gadus būt ārzemēs.

Dāboliņš: Varbūt valdībai vajadzētu nopietnāk strādāt pie tādām programmām, lai sūtītu mūsu jauniešus iegūt izglītību rietumzemēs ar pienākumu pēc tam atgriezties, tad varbūt arī „latviešiem pienāktu tie laiki, ko tagad citas tautas redz”? (Smejas.)

Pabriks: Nevajag smieties, tā ir svarīga lieta — laba ietekme, ko mēs no tādiem jauniešiem atgūstam atpakaļ. Tās ģimenes, tie desmiti tūkstoši, kas šobrīd strādā ārvalstīs, atgriezīsies. Pēc 5-6 gadu darba Īrijā viņi atgriezīsies – ja viņi gribēs, protams. Uzcels savu māju, un tad viņi redzēs, ka šī zeme, tās sociālā sistēma, ierēdniecība un institūcijas kaut kā stipri atšķiras no tās vērtību sistēmas, kas bija Īrijā. Tad nudien ir jāuzdod jautājums: vai nu man patiešām atkal ir jābrauc prom, vai es kaut ko gribu darīt, lai mūsu zeme kļūtu līdzīgāka tam labākajam, ko esmu iepazinis citur.

Dāboliņš: Re, kur ir viens tāds cilvēks [rāda uz fotogrāfi Karlīnu Sutru], kas ir atgriezusies pēc daudziem gadiem no Īrijas. Ko Karlīna ar saviem nacionālās atdzimšanas ideāliem lai šeit iesāk?

Pabriks: Kopš 1996. gada, kad atgriezos, aizvien ir tāda sajūta, ka daudzas durvis man nav atvērušās. 1996. gadā es pieteicos Latvijas Universitātē, bet man lika caur puķēm saprast: tu te neesi vajadzīgs. Protams, vari strādāt par 120 latu lielu algu. Ja es būtu palicis Dānijā, tad es droši vien būtu saņēmis 15 reizes vairāk un dzīvojis daudz bezrūpīgākā sabiedrībā. Desmit un vairāk gadi ir pagājuši, bet nekas daudz nav mainījies.

Dāboliņš: Brīvs cilvēks brīvā zemē, nevis svešumā, bet savā zemē — brīvajā Latvijā, tas ir tavs, mans, Karlīnas un arī vēl daudzu ideāls…

Pabriks: Tas nav ideāls. Tā ir vienkārši norma.

Dāboliņš: Labi, skaisti un pareizi: tā ir norma. Bet kas līdz šim ir traucējis mums, ir licis dzīvot tik nenormāli, tik tālu no šīs normas?

Pabriks: Pirmkārt, savstarpējās uzticības trūkumus, atsevišķu politisku figūru savtīgums, kā arī nespēja veikt reformas.

Dāboliņš: Vai tev nav bail pateikt konkrēti, kuras tad būtu tās savtīgās figūras Latvijas politikā jeb arī tu teiksi: man ir ģimene, tāpēc tik konkrēts es tomēr nevēlētos būt?

Pabriks: Es varu norādīt uz problēmām vai uz jomām, kurām jāpiedzīvo viņu darbības sekas. Piemēram, man kā Ārlietu ministram nācās sastapties ar virkni lielu ārzemju investoru, kuri gribēja šeit darboties. Kad viņi atbrauca apskatīt Latvijas Dzelzceļu, viņi prasīja: vai jūs esat bankrotējuši? Tas nozīmē, ka pēdējos 15 gadus Latvijas Dzelzceļā nav notikusi nekāda attīstība. Pašreizējās Eiropas direktīvas paredz, ka dzelzceļš ir viens no galvenajiem satiksmes līdzekļiem. Pie mums tajā pašā valdībā mēs tikai dzirdam: kad slēgsim šo līniju, kad slēgsim nākamo, jo tas mums neatmaksājas… Te kaut kas nav kārtībā. Par jūras transportu. Mēs varam runāt, cik mēs gribam, ka mums ir neaizsalstošās ostas — turklāt lielākās reģionā, bet mēs šobrīd esam zaudētāji konkurences cīņā gan ar lietuviešiem, gan ar igauņiem.

Dāboliņš: Tas, kurš par to atbild, tūlīt norādīs uz spēcīgi attīstīto „transportu ar spārniem”. Kamdēļ gan tiem, kas lido, vajadzētu rāpot pa dzelzceļu?

Pabriks: Jā, aviotransports tiešām ir attīstījies. Un tas ir pozitīvi. Bet ar lidojošo transportu vien ir krietni pa maz. Es neesmu tāds ekonomikas speciālists, lai spriestu, cik mīksti mēs piezemēsimies pēc šīs krīzes. Mani vairāk interesē, vai mēs spēsim sniegt piedāvājumu – kā veiksmīgi pacelties pēc šīs piezemēšanās un aizlidot tālāk. Pagaidām tādu piedāvājumu nav. Labu paraugu meklējumā mums ir jāorientējas uz mūsu tuvākajiem kaimiņiem, uz Ziemeļvalstīm, bet, protams, nedrīkst aizmirst, ka mēs dzīvojam globālā pasaulē un varam raudzīties arī uz tālākām valstīm, piemēram, Īriju vai Angliju.

Dāboliņš: Paldies par šo sarunu!

This entry was posted in Intervijas and tagged , , , . Bookmark the permalink.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *