Pēdējo reizi mēs šķīrāmies brīdī, kad Pēteris, aizvien vēl atrazdamies uz nama jumta, pārdomāja tikko redzēto vīziju. Domājams, ka Pēteris šajā brīdī atcerējās Jēzus vārdus par ēdienu, proti, ka ne jau ēdiens apgāna cilvēku, bet gan vārdi un domas. Mēs, protams, nevaram būt pārliecināti, ka tiešām šādas pārdomas varētu raisīties apustulī, bet mēs nevaram arī noliegt, ka tā tas nevarētu būt. Uz pēdējo iespējamību vedina arī turpmākie notikumi, par kuriem mēs arī pārdomāsim tagad, mēģinot nonākt pie zināmiem secinājumiem.
Uzaicinājums uz Kornēlija namu
Pētera pārdomas iztraucēja Kornēlija sūtņu skaļais izsauciens pie nama durvīm, jautājot, vai šeit nedzīvojot Sīmanis Pēteris. Ne tikai šīs skaļās balsis, bet arī Svētais Gars mudināja Pēteri doties pie šiem vīriem, jo tie meklējot tieši viņu, Pēteri, un tiem ir kas svarīgs sakāms viņam. Pie ēkas droši vien bija pieslietas kāpnes, pa kurām Pēteris acīmredzot arī nokāpa pie šiem vīriem ārpus nama sienām. Pēterim viņi stāstīja, ka ir Kornēlija sūtīti. Īsos vārdos viņi liecināja par Kornēliju kā par vīru ar labām atsauksmēm no visiem Cēzarejā dzīvojošajiem jūdiem, kā taisnīgu un dievbijīgu cilvēku, pie kura ir vērts doties. Uzklausījis viņus, Pēteris aicināja vīrus namā.
Viena pagāna uzņemšana jūda namā vai arī jūda viesošanās pie pagāniem jeb neapgraizītajiem it nebūt nav tik vienkārši traktējama kā viesošanās vai neviesošanās jautājums. Dievbijīgajiem vīriem, pie kādiem piederēja arī Kornēlijs, nesagādāja lielas grūtības jūdu sabiedrība. To nevarētu teikt pat par mēreni ortodoksajiem jūdiem, kur nu vēl ortodoksajiem. Turklāt šo attieksmi nevarēja mīkstināt pat tas apstāklis, ka kāds no pagāniem būtu izpelnījies no jūdiem statusu saukties par dievbijīgo, kā tas bija tieši ar šo romiešu centurionu Kornēliju. Šis nelielais iestarpinājums par jūdu un pagānu savstarpējām attiecībām ir ļoti svarīgs šeit tāpēc, lai mēs saprastu, kas tagad te saistībā ar apustuli Pēteri, no vienas puses, un Kornēliju, no otras. Bija skaidrs, ka vīzijas mērķis bija likt Pēterim pārdomāt un atcerēties visu Jēzus mācību par patieso atšķirību starp šķīsto un nešķīsto. Ieaicinot sūtņus namā, kurā dzīvoja apustulis, ļauj mums noprast, ka Pēteris bija ne tikai sācis saprast vīzijas nozīmi, bet arī to īstenot praktiski attiecībās ar pagāniem. Tomēr, kā to redzēsim vēlāk, īstie pārsteigumi Pēterim un viņa jūdu ceļabiedriem uz Cēzareju vēl tikai sekos.
Pie Kornēlija
Jau nākošajā dienā Pēteris sekoja šiem trim Kornēlija sūtņiem uz Cēzareju. Ar gudru ziņu Pēteris ņēma sev līdzi vēl sešus brāļus no Joppes (Ap. d. 11:12) ne tik daudz tāpēc, lai viņi Pēterim būtu vienkārši pavadoņi šajā divu dienu gājumā uz attālo Cēzareju, cik daudz vairāk tāpēc, lai viņi ar savu klātesamību būtu liecinieki visam tam, kas notiks Kornēlija namā. Un tas tiešām, kā to vēlāk redzēsim, bija visai prātīgi no Pētera puses, viņa aizstāvoties pret apsūdzībām Jeruzalemē.
Kornēlijs bija tik ļoti pārliecināts par Pētera ierašanos Cēzarejā, ka viņš pat bija saaicinājis savus draugus un radiniekus Pētera uzklausīšanai. Te izpaudās Kornēlija garīgās rūpes par saviem tuviniekiem un draugiem vēl pirms tapdams par kristieti, lai gan teksts mums neko nesaka, vai Kornēlijam bija zināms par Pēteri, ka viņš ir slavenais Kristus apustulis.
Ieraudzījis nākam Pēteri ar pavadoņiem, Kornēlijs izskrēja viņam pretī un metās viņa priekšā zemē, lai pagodinātu viņu, līdzīgi kā to bija darījis arī apustulis Jānis citā gadījumā (Atkl. 19:10; 22:8-9). Tomēr Pēteris noraidīja šo nepelnīto pagodināšanu, gluži kā eņģelis atraidīja Jāni, kad tas metās viņa priekšā zemē, lai pielūgtu. Pielūgšana pieder Dievam, bet ne radībai. Pēteris negribēja pieļaut, ka Kornēlijs skūpsta viņa kurpju siksnas. Šajā sakarā būtu interesanti dzirdēt, ko apustulis Pēteris teiktu, redzot, kā tiek skūpstīta Pētera statuja Sv. Pētera Bazilikā Romā. Jāpiebilst, ka elku skūpstīšanas mānija ir pārņēmusi visas svētvietas, kurās koncentrējas svētceļotāju un tūristu pulki no visas pasaules. Uz to īpaši ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem mudina visi gidi, ar kuriem nācās sastapties. Tas, ka apustulis Pēteris šādu situāciju nekādā veidā neatbalstīja, liecina arī gadījums, kad Pēteris kopā ar Barnabu atradās Listrā (14:11-15).
Jūdi neviesojās pagānu namos nevis kādu nacionālu vai ētisku apsvērumu dēļ, bet gan tāpēc, ka pagāni neievēroja savā ikdienā stingros ēšanas ierobežojumus, kā arī ēdiena sagatavošanā un pasniegšanā. Tāpat pagāni nepraktizēja apgraizīšanas rituālu. Jebkāds fizisks kontakts ar pagāniem jūdiem nozīmēja ceremoniālu nešķīstību, tā kā pagāni neievēroja Mozus bauslības prasības. Īsi sakot, ēdiens bija tas būtiskais šķērslis, kas lika jūdiem norobežoties no nejūdiem.
Tomēr Pēteris pirms šīs tikšanās ar Kornēliju un viņa ļaudīm bija saņēmis atklāsmi no Jēzus Kristus, kas lika viņam pārdomāt šo jautājumu par ēdiena nešķīstumu un, beigu beigās, mainīt šos ieskatus. Sekas šādai atklāsmei bija tādas, ka viņš nu var bez bailēm apmeklēt Kornēlija namu pretēji jūdu bauslības ierobežojumiem. Par to mums liecina arī paša Pētera skaidrojums (Ap.d. 10:28-29). Tieši ar šo domu viņš uzsāk savu stāstījumu Kornēlijam un viņa ļaudīm, jo, patiesību sakot, arī pašiem pagāniem šāds jūdu apmeklējums varētu būt pārsteidzošs. Pagāniskajiem grieķiem bija labi zināma šī jūdu tradīcija. Taču, ja ēšanas aizliegumi vairs nav spēkā, kas tad var traucēt jūdiem un pagāniem kontaktēties savā starpā?
Ir tomēr kāda nianse, kas varētu modināt lasītājā zināmu interesi. Proti, Pēterim ieejot Kornēlija namā, viņš redz daudz sapulcējušos ļaužu. Pēteris uzrunā visus klātesošos. Raugoties no homilētikas (runas veidošanas mākslas) principiem, tā ir visai aplami uzbūvēta. Ja apustuļa vēlme bija izcīnīt klausītāju labvēlību, tad šādi veidota runa varēja panākt tieši pretējo. Pirmkārt, jebkuras oratormākslas pamatnoteikums aizliedz sākt runu ar apoloģiju jeb aizstāvēšanos. Otrkārt, tas, kā viņš uzrunāja klātesošos, šķiet, ir samērā aizvainojošs. Tas varēja izklausīties apmēram tā: es nemaz negribēju ienākt šajā netīrajā mājā, bet, tā kā jūs mani saucāt, tad nu tomēr esmu ienācis. Tomēr jau tūlīt pat Pēteris pazemīgi izskaidroja, ka viņš ir maldījies un nožēlo to, ko agrāk bija domājis par jūdaismam nepiederošiem ļaudīm. Viņš stāsta Kornēlija ļaudīm par vīziju, kuras centrālā nozīme bija tā, ka stingrais tabū – bauslības aizliegums biedroties ar nejūdiem – nu ir atcelts. Patiesībā šī nelielā Pētera uzruna, no vienas puses, tikai apstiprina teikto, cik neiespējami bija jūdiem biedroties ar pagāniem, bet no otras, – šī epizode pārliecina ne tikai pirmos Evaņģēlija vēsts klausītājus, bet mūsdienu lasītāju, ka vēsts par personu, par kuru tūlīt tiks liecināts, nesīs mieru pasaulei, nojaucot barjeras starp tautām.
Šī uzruna un Pētera pēdējais jautājums sapulcētajiem ļaudīm: „Tagad es vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši,” aizvien vēl nav īsti skaidra nedz vieniem, nedz otriem. Dievs kaut ko grib pavēstīt un rādīt visiem sanākušajiem Kornēlija namā. Bet ko? Par to nākošajā reizē.
