Samuēls spriež tiesu pār Israēlu


1.Samuēla grāmatas 7. nodaļa

Pēc ilgām cīņām un kariem ar filstiešiem, pēc veselas nelaimju virknes, jo Tā Kunga Vecās Derības šķirsts it kā tāds karsts kartupelis tika grūstīts un ķerstīts no vienām rokām otrās – visbeidzot visu svētumu svētums atrada pagaidu mājas vietu Kirjat-Jeārimā netālu no Jeruzālemes Abinadaba namā, kur viņa dēlu Ēleāzaru īpaši iesvētīja Derības šķirsta apkalpošanai.

Palūkosimies uz brīdi atpakaļ: kas tad bija noticis, ka svētības, Dieva vadības un aizsardzības Derības šķirsts bija pārvērties it kā grieķu mitoloģijas Pandoras lādē, no kuras laukā bira nelaime pēc nelaimes, posts, sērgas un nāve.

Un noticis bija tā, ka suverēno patvaldnieku Dievu To Kungu un Viņa svētā miera līguma liecību – Derības šķirstu gan israēlieši, gan filistieši bija mēģinājuši pakļaut savām vajadzībām un vēlmēm. Tas bija un ir vēl joprojām, gribas teikt, cilvēku trakums, ka cilvēki iedomājas, ka Dievs ir devis sevi viņu rokās kā spēku, ko lietot savu vēlmju un sapņu piepildīšanai.

Taču svētais Derības šķirsts gluži kā Tas Kungs, Visvarenais Dievs, kas to deva, bija pielūdzami bijībā un pazemībā. Dieva pavēles, kā šķirsts jāapkalpo un kā pret to jāizturas, bija jāizpilda precīzi: bez iebildēm, bez atkāpēm un bez grozījumiem.

Tādēļ tieši israēliešu nevēlēšanās klausīt Dievam un neprātīgā kārība izmantot, pakļaut Dieva spēku sev – bija visu to nelaimju cēlonis, kas aprakstītas iepriekšējās 1. Samuēla grāmatas nodaļās.

Pēc būtības šī vēlēšanās pakļaut, manipulēt Dievu ir visas izredzētās tautas un arī krietnas daļas kristietības apgrēcības sakne: „Es izlemšu, Tu apstiprini! Es rīkošos, Tu svētī! Mēs esam Ābrahāma bērni, tādēļ zinām Dieva prātu, jo mūsu prāts un griba noteikti ir arī Dieva prāts un griba. Mums ir apustuliskā sukcesija – mēs nevaram kļūdīties, pat ja mūsu rīcība ir pretrunā Bībelei; tās ir suverēnā Dieva un Viņa izredzēto bērnu tiesības – lietas labā atkāpties no Rakstu mācības –, līdzīgi aplami spriež arī Jaunās Derības mantinieki šodien.”

Cilvēkiem tik ļoti gribas rīkoties: celt, pārveidot, uzvarēt, iekarot un iegūto paturēt, bet Dieva Derības lāde traucē, tā pieprasa visu uzmanību sev, tai šķietami vienalga, ka kaut kur karo, kaut kur mirst badu, ka kaut kur ir zemestrīces, plūdi, slimības un sērgas un ka neskaitāmi iet nāvē.

Šai dīvainajai lādei, Dieva miera līgumam ar savu tautu, Vecajā Derībā un Kristus miera līgumam ar pasauli Jaunajā Derībā, svarīgāks ir tas, vai pareizi tiek sadalīts un sadedzināts upuris, nekā tas, ja veselas tautas iet bojā. Tas cilvēkiem tik neizprotamajai Derības lādei un Tās Kungam šķiet pilnīgi vienaldzīgi

Tādēļ israēlieši bija neizpratnē: vai Tu Kungs neredzi, ka mums uzbrūk filistieši, ka tie mūs teju, teju padarīs par saviem vergiem? Israēliešu karstākā vēlēšanās bija, lai tā nekad nenotiktu! Viņi domāja un izdomāja, ko darīt un sprieda: ne jau velti Dievs mūsu rokās devis šo lādi, tai piemīt milzīgs spēks – izmantosim to, jo kurš gan cits, ja ne mēs, Ābrahāma bērni gan drīkstētu šo spēku lietot savai aizsardzībai.

Un tā nosprieduši, viņi ņēma Derības šķirstu sev līdzi kaujā. Taču viņi piedzīvoja smagu sakāvi, un pats Derības šķirsts tiem tika atņemts. Filistieši to novietoja savā pagānu templī blakus elku dievībām. Arī filistiešiem ar Derības šķirstu, kuru nu savukārt viņi gribēja pielabināt un izmantot, nekā labi neveicās – šķirsts nesa tikai nelaimes un postu, tā ka viņi nolēma tikt no tā vaļā un atdeva Derības lādi israēliešiem atpakaļ.

Savukārt tie, kad ieraudzīja maurojošās govis velkam svēto Derības šķirstu atpakaļ pie viņiem, no priekiem atrāva lādes vāku, jo gribēja paskatīties, kas tur iekšā, bet par šo pārkāpumu pie Bet- Šemešas krita nāvē liels skaits israēliešu vīru.

Bet -Šemešas iedzīvotāji lūdza vīrus no Kirjat –Jeārimas, lai tie vestu viņiem šo biedējoši Kunga Derības lādi prom sev līdzi kalnos. Tā arī notika un Derības šķirsts uz 20 gadiem atrada mājvietu Abinadaba namā, viņa dēla Ēleāzara uzraudzībā.

Bet israēlieši tad vaimanāja un gluži kā akli meklēja To Kungu, liecina pravietis Samuēls. Lūk, tas ir tas trakums, kas raksturīgs grēcīgajam cilvēkam! Dieva gribu noraidot un nepieņemot, tomēr lūkoties pēc Dieva palīdzības tur, kur tā nav nedz apsolīta, nedz atrodama: piedzīvot vienu nelaimi pēc otras, tomēr neko nesaprast, neko nemācīties un neatgriezties no saviem grēkiem.

Samuēla grāmata liecina par to, ka pirms pravieša sludināšanas, tauta bija kā akla un nezināja, kas tai būtu jādara. Un pravietis cēlās un sludināja patiesu un svētīgu grēku nožēlu: izmest no savām mājām visas pagāniskās dievības, no kurām tie bija cerējuši saņemt palīdzību, un kalpot vienīgi Tam Kungam, ticēt un paklausīt visam, ko Viņš pavēl, lai cik iracionāli un neizprotami tas liktos grēcīgajam cilvēka prātam.

Un tieši šī patiesā dievkalpošana, grēku nožēlošana un atgriešanās, Dieva pavēlētā, nevis varonīga rīcība, ne avantūriski gājieni patiesi glāba israēliešus arī no filistiešim. Jo, kamēr Samuēls aizlūdza par tautu un tauta bijībā pravieti uzklausīja, Dievs pats sakāva filistiešus un nodeva tos kā gūstekņus savas tautas rokās.

Tāda ir Dieva griba, ka Viņš pats izkaro savas ticīgās tautas karus, Viņš pats izcīna savu ticīgo cīņas, jo mūsu pūles, lai cik labi iecerētas un enerģiski veiktas tās būtu – ārpus Dieva ir lemtas neveiksmei!

Jo Dievs nav tāds Dievs, kas paklausīgi sekotu cilvēkam, lai ko tas būtu nolēmis. Dievs neseko cilvēku gribai pat tad, ja, ar mūsu mērauklu mērot, cilvēka griba ir laba, taisnīga, patriotiska un politiski pareiza. Viņš nekad neseko cilvēka prātam, nekad!

Tā ir tā milzīgā vilšanās, kas grēcīgajam cilvēkam jāpiedzīvo. Un tā ir tā vissvarīgākā lita, kas cilvēkam jāmācās. Jo Dievs grib iemācīt mums vienu vienīgu lietu, ko cilvēki mācīties ir tik negribīgi un kūtri – sekot visiem Viņa Vārdiem, visam, ko Viņš pavēlējis, uzticīgi un ticības cerībā.

Mēs šodien varam teikt –sekojiet visai Kristus mācībai un uzticieties Dievam, jo arī šodien, tāpat kā toreiz Samuēla laikā, Dievs pats glābs, pasargās un uzcels arī mūsu dzīvi šeit, ja vien – būsim uzticīgi Kristus mācībai par to, ko Viņš ir mūsu vietā izcīnījis un mums dāvinājis.

Un pat arī tad, kad draudīgi kādi vai ļoti īpaši ārējie notikumi prasa asu reakciju un nekavējošu rīcību, svarīgāks par rīcību kristietim tomēr ir tas, vai mēs turamies pie viena vienīgā tīrā un nesagrozītā Evaņģēlija. Mums tas ir tikpat svarīgi, cik toreiz israēliešiem bijīgi un pareizi izpildīt visu Derības šķirsta un Tabernākula kalpošanas un upurēšanas sakarībā.

Ilūzija, ka drīkstam izmantot Dieva spēku paši pēc sava prāta, kristietim ir tik pat bīstama, kā tiem israēliešiem, kas iznesa Derības šķirstu kaujas laukā vai pacēla tā vāku un pačamdīja, kas tur iekšā…

Līdzīgi kā Derības lāde bija Dieva pestīšanas spēka mājvieta Vecās Derības laikā, tā Jaunās Derības laikmetā ar Kristus nākšanu pasaulē, Viņa krusta nāvi un augšāmcelšanos, Jaunās Derības šķirts, ja drīkstam tā teikt, ir Kristus svētā Cilvēka Dieva miesa un visi Viņa svētie Vārdi, evaņģēlistu un apustuļu pierakstīti, lai mēs tiem ticētu un sekotu. Nevis lai tie sekotu mūsu gribai, lai būtu kā atruna un piedeva cilvēka rīcībai, bet lai cilvēks sekotu un pilnībā paļautos un uzticētos visiem Kristus mācības vārdiem. Vienam vienīgajam Evaņģēlijam par grēku piedošanu.

Redziet, ir milzīga atšķirība starp to, vai cilvēks savas rīcības un domu attaisnošanai pievelk klāt it kā atbilstošas Bībeles pantus vai ļaujas viena vienīgā Evaņģēlija Vārdu spēkam. Jo Evaņģēlijs tieši tas arī ir: Dieva spēks cilvēka pestīšanai!

Tas neseko cilvēkam cilvēka grēku ceļos, bet pats grib satvert cilvēku ar savu spēku. Evaņģēlijs nepieļauj pacelt vāku, rakņāties un revidēt Kristus pestīšanas svētajā noslēpumā, kas pasaulei šķiet muļķība. Cilvēkiem Evaņģēlijs šķiet pilnīgi nederīgs, ja no tā nevar izkampt kaut ko, kas būtu cilvēkam paklausīgs un dzīvē izmantojams.

Tā daudzi arī mūsu baznīcā ir nākuši un mēģinājuši kaut ko no Evaņģēlija paņemt savā rokā, izmantot ko tā, ka tiktu kāds taustāms labums, bet, kad nenotiek tas – kaut kas – , ko viņi ir iecerējuši, tad ir novērsušies un atkrituši… Tos nav aizveduši ne filistieši, ne asīrieši, ne babilonieši, tie paši sevi notiesājuši, jo nav ticējuši Kristus Evaņģēlijam, nav tam sekojuši un nav arī piedzīvojuši Evanģēlija brīnumaino spēku.

Lasot senos notikumus, reizēm tik dīvainos notikumus, neviļus rodas jautājums: kādēļ tas viss būtu jālasa un kādēļ šie senās Vecās Derības raksti ir svēti arī mums mūsdienu Jaunās Derības ticīgajai tautai?

Atbilde ir: tādēļ, ka tie vēstī par ticības un neticības, svētā Dieva un grēcīgā cilvēka gribas sadursmi un Dieva gribas īstenošanos tūkstošiem gadu garumā. Vecā Derība daudz vairāk nekā Jaunās Derības raksti vēstī par to, ko mēs sauktu par kristieša ticības cīņu un baznīcas dzīvi. Tā ir daudzu tūkstošu gadu pieredze.

Mums Vecās Derības rakti ir jālasa, jo Dievs Svētais Gars rīkojas it kā īpaša tulkotāja programma, kas senajos notikumos kristietim ļauj saskatīt sakarību ar mūsdienām un senā Israēla dzīves piemērā ļauj labāk saprast tagadējos baznīcas notikumus.

Nosaukumi ir citi, amati citi, kalpošana atšķirīga, vēsturiskā situācija cita, zeme cita, tikumi citi, taču viena lieta tā pati: ticība un neticība; Dieva prāts un cilvēka prāts. Jautājums un patiesība: kurš kuram seko?

Izvērtēt mūsdienu ticības un neticības, sekošanas un stūrgalvīgas patvaļas ticības un Evaņģēlija mācības vienotības graušanas iespējamās sekas nav viegli, jo mēs paši esam iekšā visos šajos notikumos un mūsu dzīves laiks ir par īsu, lai paši no savas pieredzes izdarīt gudrus secinājumus.

Tādēļ talkā mums nāk senās izredzētās tautas vēsture: mācīsimies no tās ticības un paļāvības svētību, kā arī to, ka Dievs pats izkaro savu ticīgo karus, ka Viņa pestīšanas ceļi ir kaut brīnumaini, bet vienmēr svētīgi.

Āmen.

This entry was posted in Bībeles studijas and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *